Tālajā 1972. gadā angļu valodas kursu nodarbībās saujiņa entuziastu Viktora Kulberga vadībā nolēma dibināt Latvijas Antīko automobiļu klubu (AAK). Tanī laikā tas bija vienīgais tāda veida klubs visā Padomju Savienībā. Pēc tam gadu vēlāk dzima Igaunijas klubs” Unic”, Lietuvas „Rieduva” un vēl vairāki desmiti citu klubu PSRS republiku galvaspilsētās. AAK rīkoja seno spēkratu izstādes un salidojumus, kas bija ļoti iecienīti, un pirmajos gados tos apmeklēja tūkstoši un pat desmitiem tūkstoši skatītāju. Sekoja jūsmīgi raksti LPSR un PSRS presē. Tā AAK drīz kļuva ļoti populārs visā Padomju Savienībā. No daudzām PSRS republikām uz AAK nāca vēstules ar interesantiem seno spēkratu piedāvājumiem. AAK biedri gan savām kolekcijām, gan kluba kolekcijai vāca senos spēkratus – automobiļus un motociklus no dažādām PSRS pilsētām – no privātpersonām un iestādēm.
AAK toreiz pastāvēja Auto-Moto amatieru biedrības (AMAB) paspārnē, un oficiāli pirktie vai uz bilanci pārvestie spēkrati bija AMAB bilancē. Tika atrastas iespējas iegādāties retus automobiļus pat no kremļa garāžām. Vairāk kā ducis motociklu tika atvesti no Vissavienības motociklu pētniecības institūta Serpuhovā pie Maskavas. No ZIL rūpnīcas pirms plānotās sagriešanas sestdienas talkā uz Rīgu tika atvests leģendārais Auto-Union kalnu sacīkšu auto, kas drīz vien nonāca rietumvalstu bagātu auto kolekcionāru uzmanības centrā. Par šo auto kāds kolekcionārs piedāvāja uzbūvēt Rīgā motormuzeju apmaiņā pret Auto-Union automobili. Tāda apmaiņa neietilpa Maskavas bosu plānos, toties Latvijai tika piešķirts finansējums vairāk kā 1 miljonārs ASV $ motormuzeja celtniecībai. Tā arī īstenojās Rīgas motormuzeja ideja. Tās īstenošana aiz toreizējā „dzelzs priekškara” bija iespējama tikai kluba biedru entuziasma, Maskavas piešķirtā finansējuma un vēsturisku apstākļu sakritības dēļ. Topošais RMM vairakkārt mainīja savu nosaukumu, lai „izlēkātu” līdzi katras ēras finansēšanas mērķprogrammām.
70-os un 80-os gados informācija par senajiem spēkratiem, kas lielākoties bija izgatavoti rietumvalstīs, bija ļoti minimāla. Sakari ar rietumvalstīm netika veicināti, konkrēti ar Lielbritāniju, Vāciju, Ameriku, utt., tie drīzāk tika bremzēti, vēstules nesasniedza adresātus, piezvanīt uz ārvalstīm bija ļoti grūti, fakss vēl nebija ienācis sadzīvē. Grāmatas bibliotēkās par seno spēkratu jautājumiem bija maz.
Atskatoties AAK pagātnē, šodien gribas jautāt – kas mums bija AAK tajos tālajos laikos? Kādi cilvēkiem bija motīvi iestāties klubā, meklēt un restaurēt senos spēkratus? AAK, simboliski izsakoties, mums daudziem bija kā gaisma tuneļa galā. Par melno tuneli varētu tēlaini uzskatīt toreizējās sociālisma lielvaras uzspiesto beztiesisko režīmu. PSRS preses ruporu klaigāšanu par PSRS auto-moto būves sasniegumiem, kas „bija tālu priekšā visiem imperiālistisko lielvalstu sasniegumiem, utt.” Šī ideoloģija un smadzeņu skalošana tomēr nespēja izsist no līdzsvara kluba entuziastus, kas bija reiz izgaršojuši šo seno spēkratu saldo „smeķi” un izjutuši to vienreizīgumu, neatkārtojamību, unikalitāti un savdabīgo skaistumu, jo tie bija radīti laikos, kad cilvēkiem nebija jāsteidzas, senie spēkrati tika radīti ar rokām, ar vienkāršām, bet pamatīgām tehnoloģijām no labiem materiāliem ar godprātību un amatnieka aroda lepnumu. Štancēšana, kā ražošanas tehnoloģija, spēkratu ēras sākumā vēl nebija ieguvusi masveidību. Restaurācijas process bija sava veida dialogs ar radītāju-meistaru, kā klusējošs protests pret pastāvošo sociālisma iekārtu. Kā narkotika, kas toreiz palīdzēja pārdzīvot grūtos laikus, ļāva smelties spēku un gremdēties tehnisku jautājumu risināšanā. Protams, ka toreizējā pastāvošā valsts iekārta neļāva brīvi iepirkt ražošanas līdzekļus – virpas, frēzmašīnas u.c. darbagaldus, kas būtu nepieciešami restaurācijas darbiem. Jautājumi tika risināti caur rūpnīcu „sētas durvīm”, caur pazīšanos, utt. PSRS muitas aizliegumi saņemt rezerves daļas no rietumvalstīm un tās sūtīt – noveda līdz kurioziem atgadījumiem. Parasti „cerība, ticība un mīlestība” paveica savu… un spēkrati lēnām, bet neatlaidīgi gadiem ilgi tika restaurēti, spītējot aizliegumiem un ierobežojumiem, līdz tie atdzima un ieraudzīja dienas gaismu dažādajos AAK salidojumos Latvijā un vēlāk pat ārvalstu salidojumos. Daudzi no šiem spēkratiem šodien apskatāmi RMM zālēs un AAK rīkotajos seno spēkratu salidojumos.
Seno spēkratu hobijs veicina kultūras vērtību un kultūras vēstures mantojuma saglabāšanu, un valsts institūcijām tas ir pilnībā jāatbalsta. Tā tas ir vairumā pasaules valstu un tā tam ir jābūt arī Latvijā!
Plašāka informācija: www.aak.lv
